21. psalms, lai Dievs pasargā uguni un nenodara ļaunumu
Pret τbūtne Svētais Kapadokijas Arsenijs šis psalms darbojas, lai Dievs mūs apžēlotu, lai viņš samazinātu vai neļautu ugunij kaitēt cilvēkiem.
1 Mans Dievs, mans Dievs, kāpēc tu mani esi atstājis? Kāpēc tu stāvi tālu no manas pestīšanas un no manu vaidu vārdiem?
2 Dievs, es saucu dienā, un tu neatbildi naktī, un es neklusu.
3 Patiešām, tu, Svētais, mājo starp Israēla slavām.
4 Mūsu tēvi paļāvās uz tevi, un tu viņus izglābi.
5Tevī viņi kliedza un tika izglābti, uz tevi viņi cerēja un netika kaunā.
6 Es tomēr esmu tārps, nevis cilvēks, cilvēku negodība un cilvēku nogurums.
7 Mani izsmej tie, kas redz mani atveram lūpas, krata galvas un saka:
8 Viņš cerēja uz To Kungu, lai viņš viņu atbrīvo, lai viņš to atpestī, jo viņam patīk.
9 Bet tu esi tas, kas mani paņēmis no mātes klēpī, tu esi mana cerība no manas mātes krūtīm.
10 Tev es esmu iemests no mātes miesām, tu esi mans Dievs.
11 Neatkāpies no manis, jo bēdas ir tuvu, jo nav neviena, kas palīdzētu.
12 Mani ielenca daudz vēršu, mani apņēma spēcīgi vērši no Bašanas.
13 Viņi atvēra savas mutes pret mani kā rūcoša lauva.
14 Es tiku izliets kā ūdens, un visi mani kauli bija izmežģīti, mana sirds kļuva kā vasks, tā pilnībā kūst manās zarnās.
15 Mans spēks izžuva kā dakstiņš, un mana mēle pieķērās manas mutes jumtam. Un tu mani nolaidi nāves augsnē.
16 Jo suņi mani ielenca, ļaundari apņēma mani, tie caurdūra manas rokas un kājas;
17 Es varu uzskaitīt visus savus kaulus, viņi skatās uz mani un vēro mani.
18 Viņi sadalīja manas drēbes savā starpā un meta kauliņu par manām drēbēm.
19 Bet tu, Kungs, nenovērsies, tu, mans spēks, steidzies man palīgā.
20 Atbrīvo manu dvēseli no zobena, manu vienīgo dvēseli no suņa spēka.
21 Glāb mani no lauvas mutes un uzklausi mani, izglāb mani no vienragaino dzīvnieku ragiem!
22 Es teikšu tavu vārdu saviem brāļiem sapulcē, Es tevi slavēšu.
23 Jūs, kas bīstas To Kungu, slavējiet visus Jēkaba pēcnācējus, slavējiet viņu un bīstieties viņu, visi Israēla pēcnācēji!
24 Jo viņš nenicināja un nenovērsa nomocītā bēdas un neslēpa no viņa savu seju, bet, kad viņš sauca uz viņu, viņš to dzirdēja.
25 No jums sāksies mana slavēšana lielā pulkā, Es izteikšu savas vēlmes to priekšā, kas Viņu bīstas.
26 Nomocītie ēdīs un būs paēduši, un tie, kas Viņu meklē, slavēs To Kungu: tava sirds dzīvos mūžīgi.
27 Viņi atcerēsies un atgriezīsies pie Tā Kunga, visi zemes gali un visas tautu ciltis pielūgs tavā priekšā.
28 Jo Tā Kunga pieder valstība, un Viņš valda pār tautām.
29 Viņi ēdīs un pielūgs, visi zemes tauki Viņa priekšā nogāzīsies visi, kas nokāpj zemē, un neviens nevarēs paturēt savu dzīvību.
30 Vēlākie kļūs par viņa vergiem un tiks ierakstīti Kungā kā viņa paša paaudze.
31 Viņi nāks un pasludinās Viņa taisnību tautai, kas piedzims, jo Viņš to darīja.